Vēsture
16 novembris 2009
Par Jaunjelgavas novada kultūras nama vēsturi
Galerija : Jaunjelgavas novada kultūras nams pirms rekonstrukcijas
Galerija : Jaunjelgavas novada kultūras nams pēc rekonstrukcijas
Par vēsturi
Latvijas kultūras vēsturē 19.gadsimta beigas un 20.gadsimta sākums ir ļoti straujas attīstības posms. Gadsimtu mijā inteliģence vairs akli nesekoja ne jaunlatviešiem, ne jaunstrāvniekiem, bet gan meklēja ko pilnīgi jaunu, neatkarīgu, meklēja citās kultūrās to vērtīgāko, kas var bagātināt latviešu kultūru, protams , neaizmirstot latvisko mentalitāti un savdabību.
20.gs sākumā nostiprinājās latviešu vidusšķira , auga turība un līdz ar to sarosījās arī kultūras dzīve. Nepieciešamība pēc sadraudzības namiem, kur varēja noritēt dažādi kultūras pasākumi strauji pieauga. Līdz ar to katrā mazpilsētā, pilsētā vai pagastā pielāgoja telpas vai cēla jaunas ēkas tieši šiem nolūkiem, kur varētu pulcēties cilvēki ar kopējām interesēm, kopā sanākot veidot kultūras un sabiedrisko dzīvi.
Šajās ēkās savas mājas atrada dažādas sabiedriskās organizācijas, komitejas un biedrības, kuras paralēli nodarbojās arī ar kultūras tradīciju veidošanu. Piemēram : ugunsdzēsēju biedrība ne tikai organizēja ugunsdzēšanas pasākumus, bet arī brīvajā laikā nodarbojās ar pūtēju orķestra dibināšanu. Ļoti populāra bija koru dziedāšanas biedrība. Dāmu komiteja savukārt vairāk atbalstīja dažādus iesvētīšanas pasākumus, izstāžu organizēšanas, rokdarbus utt.
Pirmās tika dibinātas organizācijas tādiem darbiem, kurus katrs paša spēkiem nevarēja veikt, un iedzīvotāji apvienojās, lai palīdzētu nelaimēs un grūtos brīžos citiem, piemēram, ugunsgrēku dzēšanā, mirušo apbedīšanā. Jāuzsver, ka tolaik valsts iestāžu un pašvaldību palīdzība mūsdienu izpratnē nebija, un gandrīz ar visiem sadzīves jautājumiem bija jātiek galā pašiem.
Ņemot vērā atsaucību veidojoties šāda veida biedrībām, nepieciešamība pēc konkrētas ēkas, kurā varētu mitināties visas šīs biedrības auga un pilsētas valde radīja labvēlīgus apstākļus šīs ēkas celtniecībai.
Jaunjelgavā par pilsētas iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem tapa un 1895.gadā lietošanā nodeva SADRAUDZĪGĀS BIEDRĪBAS NAMU.
Kopumā kultūras dzīve īsā laikā kļuva aktīva. Provincē latviešu saimnieki, amatniecībā dažādi meistari bija pārticīgi un varēja atbalstīt jaunās Latvijas kultūras un mākslas attīstību ziedojot, piedaloties dažādās biedrībās, atbalstot izglītības nepieciešamību un alkas pēc jaunām zināšanām.
No 1795.-1924.gadam Jaunjelgava bija apriņķa pilsēta, bet no 1949.-1956.gadam rajona centrs. Laika gaitā pilsēta izveidojās par sava novada centru. Līdz pat XIX un XX gs. mijai Daugavas ūdensceļam bija liela nozīme pilsētas attīstībā, šeit bija preču pārkraušanas vieta. Pēc tirdzniecības lomas mazināšanās, krietni sarūk arī iedzīvotājus skaits.
· 1897.g. -5830
· 1914.g.-7300
· 1935.g.-2153
· 1997.g.-2070
Vairāku biedrību darbība 20.-30.gados ir īpaši izceļama. Jaunjelgavas Sadraudzīgā biedrība /dibināta 1887.gadā/ darbojās savā namā, kas celts par ziedojumiem, biedru iemaksām, loterijās gūtiem ienākumiem un citiem piesaistītiem līdzekļiem. Biedrības nama lielā zāle ar skatuvi bija vienīgā vieta lieliem sarīkojumiem. Ņemot vērā, ka biedrība apvienoja vai visus novada sabiedriskos darbiniekus, tās darbība bija plaša un aptvēra dažādas jomas. Bija iekārtota bibliotēka, darbojās koris, pūtēju orķestris, dramatiskā trupa. Tika rīkoti dziesmu un dzeju vakari, bērnu svētki, priekšlasījumi /lekcijas/, koncerti, teātra izrādes, sniegta palīdzība studentiem, skolēniem, atbalstīta koru diriģentu tālākizglītība, tās paspārnē darbojās mākslinieki, tika rīkotas izstādes.
Darbības mērķa sasniegšanai biedrībām bija vairāki ienākumu avoti. Parasta lieta bija biedru nauda. Tālab katra biedrība centās piesaistīt iespējami lielu biedru skaitu, un lielajām biedrībām tā veidoja prāvus ieņēmumus ikdienas tēriņiem. Izplatīta bija ziedojumu vākšana gan vispārējām vajadzībām, gan konkrētiem darbiem. Piemēram, grāmatu izdošanai, biedrības nama būvniecībai, palīdzības sniegšanai mazturīgiem. Iedzīvotāji ziedoja itin atsaucīgi. Biedrība ienākumus guva rīkojot loterijas, kuru atlikumus izlietoja biedrību darbam. Priekšlasījumos, koncertos, ballēs un citos saviesīgos pasākumos bija jāmaksā ieejas maksa. Savdabīgs ienākumu avots bija bufetes- saviesīgu pasākumu dalībnieku ēdināšana un dažādu dzērienu tirdzniecība, no kuras gūto peļņu izlietoja biedrību darbam. Ilgus gadus Jaunjelgavas Sadraudzīgās biedrības namā atradās A.Putniņa tējnīca.
Biedrību dzīve pārgrozījās pēc K.Ulmaņa apvērsuma 1934.gadā, kad pakāpeniski sabiedrības pašorganizēšanās iespējas tika sašaurinātas, pakļaujot tās valdības kontrolei no lietderības viedokļa un nosakot biedrību skaitu, kā arī sāka biedrību slēgšanu, piemēram, noteica, ka katrā pagastā drīkst darboties tikai viena lauksaimniecības biedrība un pārējās ir slēdzamas . Pakāpeniski ieviesa biedrību pakļautību nozaru kamerām un noteica, ka turpmāk ārpus kamerām nevar pastāvēt neviena biedrība. Kameras priekšnieks varēja iecelt un katrā laikā atcelt no amata visas biedrību amatpersonas, revidēt to saimniecību un darbību, dot biedrībai rīkojumus un norādījumus, kā arī uzdot rīkot jaunas amatpersonu vēlēšanas. Ar šiem likumiem biedrības no iedzīvotāju brīvi vēlētām un pašu pārvaldītām organizācijām pārvērtās par kameru pakļautības iestādēm. Biedrību skaits Latvijā krasi samazinājās.
1940.gada Latvijas okupācija un vēlākie notikumi pilnībā izmainīja nevalstisko organizāciju darbību. Biedrības tika slēgtas, to īpašumi un manta nacionalizēta. Fašistiskās Vācijas okupācijas apstākļos nebija iespējama vietējo iedzīvotāju pašorganizēšanās un nevalstisko organizāciju legāla darbība.
T.s. „padomju laikā” sabiedriskās organizācijas bija politiskās sistēmas sastāvdaļa. Sabiedrisko organizāciju sistēmā ietilpa Vissavienības Ļeņina Komunistiskā Jaunatnes savienība/ komjaunieši, pionieri/, arodbiedrības, radošās savienības, kooperācijas, brīvprātīgās biedrības u.c. Padomju laika sabiedriskās organizācijas bija deklaratīvas, to darbība bija pakļauta totālai valsts kontrolei. Tas veicināja sabiedrības noslēgšanos šaurās grupās, radīja vispārēju neuzticēšanos gan valsts institūcijām, gan iedzīvotāju savstarpējā saskarsmē. Sabiedriskās organizācijas reāli eksistēja kā PSKP satelītorganizācijas un tika finansētas no valsts budžeta. Formāli aicinātas gādāt par sabiedrības pašorganizēšanos, reāli tās bija mehānisms, kas valstij palīdzēja kontrolēt iedzīvotājus. Šo savu funkciju tās pildīja ar piespiedu mehānismu palīdzību ( piemēram, uzņemšana par radošās savienības biedru nozīmēja iegūt oficiāli atzīta mākslinieka vai rakstnieka statusu ar tiesībām uz radošo darbību u.c.) un dalīdamas dažādas papildprivilēģijas ( arodbiedrības – ceļazīmes uz sanatorijām un kūrortiem, mednieku organizācijas – medību atļaujas u.tml.)
Ievērojot padomju laika centralizāciju un plānveidīgumu, Jaunjelgavā darbojās visu to sabiedrisko organizāciju struktūrvienības, kurām saskaņā ar organizāciju uzbūvi bija jādarbojas rajonu līmenī visā PSRS. Piemēram, Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrības, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības, Automotoamatieru biedrības, LPSR Sarkanā Krusta biedrības, LPSR Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības un citu organizāciju nodaļas.
Tomēr nevar noliegt, ka šīm organizācijām bija būtiska loma iedzīvotāju labā, piemēram, sporta, veselības, kultūras jomā. Kaut darbs tika veikts padomju ideoloģijas vārdā, iedzīvotājiem bija iespēja organizēt savu brīvo laiku pašdarbības kolektīvos, piedalīties festivālos, skatēs un Dziesmu svētkos, pilnveidot sevi sporta biedrību aktivitātēs un darboties citās jomās.
Līdz ar liberalizāciju 80.gadu beigās iedzīvotāju politiskā līdzdalība, tai skaitā nevalstisko organizāciju izveidē un darbībā, strauji auga. Sabiedrība aktīvi iesaistījās tā sauktajā līdzdalības vilnī, kas pēc satura kardināli atšķīrās no padomju varas kultivētās līdzdalības. Pirmo reizi kopš 30.gadiem iedzīvotājiem bija iespēja brīvi, nekontrolēti un relatīvi neierobežoti izteikt savas domas, uzskatus un viedokļus, dibināt nevalstiskās organizācijas, mītiņos un demonstrācijās piedalīties saskaņā ar saviem uzskatiem un gribu. 1988.-91.gadu laika posmā 54% Latvijas iedzīvotāji darbojās nevalstiskajās organizācijās un 80% bija piedalījušies protesta akcijās ( dalība demonstrācijās, streikos, piketos, petīciju parakstīšanā.) Īpaši daudz cilvēku iesaistījās tajās organizācijās, kuras bija saistītas ar vides aizsardzību un pagātnes mantojuma apgūšanu, atjaunojās Mazpulku organizācijas, Daugavas vanagu biedrības.
Pēc Latvijas Neatkarības atgūšanas kultūras dzīvē un biedrību aktīvajā darbībā radās pasīvs laika posms, ekonomiskā situācija valstī bija kritiska, līdz ar to cilvēkos neviesās interese par kultūras dzīvi vispār, lai aktīvi piedalītos sabiedriskajā darbībā ir nepieciešams brīvais laiks un tomēr zemie ienākumi priekšplānā drīzāk izvirza izdzīvošanas jautājumu nekā sabiedrisko darbību, un pētījumi rāda, ka sabiedriski aktīvāki ir vairāk izglītotie un tie, kam ir lielāki ienākumi un augstāks sociālais statuss. Pārejas periodā strauji pieauga dažādas problēmas sabiedrībā un to daudzveidība. Taču vairumam iedzīvotāju nebija zināšanas, prasmes, informētība, spēja orientēties informācijas plūdos un ticība līdzdalības nozīmei un efektivitātei.
Kultūras un sabiedriskās dzīves gars pie dažādām varām allaž valdījis biedrības nama sienās, pašlaik tradīcijas turpina Jaunjelgavas novada kultūras nams.
„Latvijas enciklopēdija” I sējums.
A.Balodis ”Latvijas un latviešu tautas vēsture” 126.lpp.
R.Greitjāne „Ieskats latviešu kultūras biedrību un tautas universitāšu darbā (1920-1940) Latvijas vēstures institūta žurnāls R 1999.g.
„Dzimtenes vēstnesis” 1908.g. 22.nr.
/no Jaunjelgavas novada kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītājas Gunitas Krievānes kursa darba materiāliem/
Vēsturiskās fotogrāfijas
1950. gadā plūdu laikā
Sadraudzīgās biedrības nama pašdarbnieki 20.gadsimta 30.-tie gadi
Fotogrāfijas no Aizkraukles muzeja "Kalna Ziedi" materiāliem
Galerija : Jaunjelgavas novada kultūras nams pirms rekonstrukcijas
Galerija : Jaunjelgavas novada kultūras nams pēc rekonstrukcijas
Fotogrāfijas no Jaunjelgavas novada kultūras nama materiāliem
