Seces pagasts

19 oktobris 2009

 

Seces pagasts.
(Vāciski – Setzen, krieviski - Setcenskaja (Grām: Salnais V., Maldups A. Pagastu apraksti – Rīga: 1935)).
 
 
Teika par Seci.
 
            Senos laikos pa tagadējo Seces ciema teritoriju esot tecējusi Daugava. Bet tad Daugava pēkšņi esot mainījusi savu gultni. Bijušo Daugavas gultni sākuši apdzīvot cilvēki. Viņi esot teikuši, ka Daugava aizgājusi secen, - tā radies Seces nosaukums.
(grām: Latviešu tautas teikas: vēsturiskās teikas – Rīga: 1988)
 
            Sensenos laikos Daugavai bijusi cita gultne – tā tecējusi gar apdzīvotu vietu, tagadējo Seci. Daugava bijusi plata un sekla, pie Sērenes tā aizsērējusi. Tad Daugava izrāvusi sev citu gultni un aizgājusi apdzīvotajai vietai secen. Tā arī radies Seces nosaukums.
            Teika nav gluži bez pamatojuma. Senču iztēli ierosinājusi ap 30 km garā un 2 līdz 4 km platā ieleja, ko savulaik ledus laikmetā droši vien izaris šļūdonis. Šo ieleju mēdz uzskatīt par Daugavas senleju. Ieleja sākas pie Staburaga un gandrīz taisnā līnijā iet Sērenes virzienā. Kāda no Seces Kampānu mātēm stāstījusi Brenča sievai Madei, ka gar Nēras grāvi, uz augšu gar Kampāniem, uz Gailīšu kalnu pusi senāk bijis Daugavas blakus straumes krasts. Šī ieplaka velkas pa tagadējo Lauces upītes leju, kamēr satiekas ar lielo Daugavu pie Vāveres kroga. Re, sensenos laikos nez’kāpēc Daugava atkāpusies un aizgājusi šim novadam secen. Tāpēc radies nosaukums pagastam – Sece. Ieplakā viscaur apakšā ir pliena radze, tāpat kā īstajā Daugavā.
 
            Sece ir apdzīvota vieta Viduslatvijas zemienes Taurkalnes līdzenuma Daugavas kreisajā krastā. Seces pagasts atrodas bijušā Aizkraukles rajona dienvidrietumu daļā, Daugavas senlejā. Pagasts robežojas ar Sērenes, Daudzeses, Sunākstes, Viesītes un Staburaga pagastiem. Ziemeļu daļā Seces pagasts robežojas ar Kokneses pagastu pa Daugavu, kur atrodas Pļaviņu ūdenskrātuve. Pašā dienvidu galā ap 2,5 km garumā robeža ar Viesītes lauku teritorijas mežaino un purvaino daļu pa Viesītes upi. Seces pagasts ir 17613,9 ha liels. Lauksaimnieciski izmantojamā zeme ir 32 procenti no pagasta teritorijas, pusi teritorijas aizņem, meži un purvi.
 
Upes, upītes:
 
            Lielākā no upēm – Lauce 25 km gara, kuru Sērenē pie ietekas Daugavā sauc par Laucesi. Upes sākums ir Vārnavas Beku purvā, tālāk tek caur Sunāksti. Seces pagasta robežu šķērso pie Jauntaimiņiem, tek caur Purviņu dīķiem.
            Lauces labā krasta pieteka – Secene ir 14 km gara. Sākas Seces Sodrēju purvā un tek caur Seces centru. Upītes krasti ir apauguši ar niedrēm. Vietām ir bagarēta, izveidojušies tā saucamie Centra dīķi, kuros atrodamas lielās upes gliemenes un dzīvo arī bebri..
            No Sodrēju purva uz Daugavas pusi pa Biķernieku gravu tek Sodainīte jeb Sodeja. No Sodrēju purva iztek arī Altenes upīte. Bez tam vēl Seces teritorijā atrodas arī Sunīte, Kučpintu un Mežziedu upītes.
 
           
 
Ezeri, dīķi:
 
              Bez Secenes upītes izveidotajiem Centra dīķiem vēl ir Skolas dīķis - Seciešu iecienīta peldvieta. Pagasta teritorijā atrodas Pučiņu, Virsaišu, Lāčpurva, Dancenes un Nātraines dīķi un vienīgais ezeriņš Aklis (aklais ezers, akļa ezers, purva ezers)– 1 ha liels. Viena no daudzajām teikām par Akļa rašanos:
            Kādreiz tur, kur tagad atrodas Akļa ezers, bijusi varena ķēniņa pils. pilī reiz ienācis vecs ubags un lūdzis dāvanas. Ķēniņš sūtījis ubagu pie pavāra, lai tas ielejot putru. Pavārs prasījis, kamā traukā lai tas ielejot. Ubags atbildējis: „ Ielej tepat cepurē, cita trauka man nav.” pavārs ņēmis liet. Viņš lējis, kamēr pils nogrimusi.
( M.Ezerose, Jēkabpils Bogu muiža).
 
Purvi:
           
            Vislielākais ir Tīrais purvs, kurš atrodas Seces pagasta dienvidu daļā. – piemērots rūpnieciskai darbībai. Bez Sodrēju purva vēl ir Ozoliņu, Kukužu un Lemešu purvi.
 
Akmeņi:
 
            Pazīstamākais ir Bogu muižas akmens, kas atrodas aiz bijušās saimniecības ēkas drupām pa labi no ceļa Sece – Daudzese, apmēram divus ar pusi kilometrus no Seces centra.
            Kādreiz uz Bogmuižas akmeņa spēlējuši četri vīri kārtes. Te, kā par nelaimi. Akmenī ieplīsis robs un viens sudraba rublis iekritis iekšā. Kāds spēlmanis, gribēdams naudu atrast, ielaidies plaisā, bet, kā viņš tanī ielaidies, tā arī palicis. Pēc brīža laidies otrs, bet arī tas pazudis. Tā lēcis viens pēc otra, kamēr visi pazuduši. Plaisu ar sudraba rubuli vēl tagad varot pusnaktī redzēt.
(grām: Latviešu Tautas teikas: Izcelšanās teikas – Rīga: 1991)
            Secē ir vairāki akmeņi ar tā saucamajām velna pēdām. Uz akmeņiem Kampānu purvā un Karakozu ganībās dienvidū sēžot meita un ķemmējot matus, bet zem Boķu akmens esot aprakta nauda.
            Putriņkroga kapsētā pirms appludināšanas bijuši trīs akmens riņķa krusti. Divi no tiem atrodas „Kalna Ziedos”, bet trešā atrašanās vieta nav zināma.
           
Kalni:
 
            Augstākais kalns - Greblis (137,7 m) – apaudzis ar mežu. Kalns veido samērā līdzenu paceltu rajonu ar stāvām nogāzēm nomalēs. Virsotnē varētu būt ģeodēziska zīme ar augstuma atzīmi. Ja no Seces dodas Aizkraukles virzienā, pēc diviem kilometriem pa labi nogriežas ceļš uz Daugavas malu. Pa šo ceļu 3 km attālumā ceļa kreisajā pusē atrodas Grebļa kalns. Šeit agrāk bijis arī „zaļumu placis”, kurā Secieši līgojuši un notikuši pat vietējo Seces koru Dziesmu svētki. Vēl ir Ziedānu kalns (123,2 m.), Bristānu kalns, Ūzānu, Gailīšu kalni un Degļu kalns.
 
 
 
 
 
 
Kultūras un vēstures pieminekļi.
 
Secē pavisam bijuši septiņi krogi, septiņas dzirnavas un septiņas kapsētas… un vēl.
 
Altenes pilsdrupas:
            Altene - sēļu, vēlāk Livonijas ordeņa pilsvieta Daugavas kreisajā krastā un Altenes gravas norobežotā zemes ragā, 3 km augšpus Kokneses, kuru no apkārtnes vēl atdalīja arī mākslīgi rakts grāvis. Vairāk pazīstama, kā viduslaiku mūra pils. Sēļu pilskalns ar koka pili pastāvējis 8. – 13. gs. Rakstītos avotos minēta 1416g. Livonijas ordeņa mūra pils pastāvējusi no 14. gs. 2.p. līdz 15. – 16. gs. pili ar 10 m augsto un 1,3 m biezo mūri izmantoja kā militāru atbalsta punktu. Arheoloģiskie izrakumi veikti 1963 un 1964 gadā, vadītājs J.Graudonis. Mūra iekšienē bijušas dzīvojamās celtnes, maltuves (ar dzirnakmeņiem, apdegušiem graudiem), amatnieku darbnīcas, pirts vietas, kā arī atrasti akmeņu siltumkrāšņu pamati, kādi nav bijuši citās pilis. Atradumi liecina, ka pilī dzīvoja gan militārais , gan apkalpojošais personāls. Turēti mājlopi, apstrādāta zeme, šūts apģērbs. Viduslaiku pilsdrupas 19 gs. otrajā pusē un 20 gs. pirmajā pusē bijušas iecienīts tūristu apskates objekts. Pašlaik tāpat kā Staburags atrodas zem ūdens.
 
Seces baznīca:
            Vecākā celtne Secē, Baznīckalna virsotnē. Pirmā baznīca celta 1567 gadā. Tagadējā baznīca uzcelta 1792 gadā, bez torņa un sakristejas ar 300 sēdvietām. 1862. gadā pēc Helda projekta veikta plašāka pārbūve. Baznīca ir halles tipa mūra ēka, kuras torni noslēdz piramidāla smaile ar stūros imitētiem kontrforsiem. 1831. gadā tikas iesvētītas ērģeles, kuras taisītas mācītāja Fridriha Harfa laikā par trijos gados sakrāto Seces zemnieku labību. Seces draudze pastāv kopš 16 gs. vidus. 1907. gadā draudzē skaitījās ap 2800 dvēseļu.
 
Seces pagastskolas ēka:
            Jeb vecā skola celta 1878 gadā un nobeigta 1879 gadā. Skolas nams ļoti maz atšķiras no muižnieku dzīvojamām ēkām, tajos laikos celts par pagasta līdzekļiem. Skolas ēka ir simetriska, gotiskās formās celta divstāvu ēka. Ārsienas darinātas no dolomītakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem, galvenās fasādes centru akcentē piecu ailu asu rizalīts ar kāpienveida zelmini. Skolas sākotnējo plānojuma kodolu veido divas plašas kāpņu telpas. Skolas ēka cietusi pirmajā un otrajā pasaules kara laikā. Skola šeit darbojusies līdz pat 1950. gadam. Pašlaik šajā ēkā ir dzīvokļi.
 
Šteinfeldes muiža:
            Neviena Seces muiža nav bijusi kāda dzimts kunga īpašums. Muižām ir bijuši tikai arendatori. Šteinfeldes muiža ir kunga māja 19.gs. beigās rekonstruēta vasarnīcu stilā. Muižas ēkas paslēpušās lielu koku paēnā. Padomju varas gados Šteinfeldē ir bijis zirgu iznomāšanas punkts. Pēc tam ēkā dzīvoja skolotāji, bet pēc tam tā bija sovhoza „Sece” pārziņā un tur bija dzīvokļi un kopmītnes.
 
 
 
 
 
 
Seces mācītājmuiža:
            Mācītāja māja celta 19. gs. vienstāva mūra ēka ar divslīpju jumtu.  Pie nama neliels parks. Neatkarīgās Latvijas laikā līdz 1937. gadam ēkā atradās doktorāts, kā arī ārstes, vecmātes un zobārstes dzīvokļi. Padomju varas gados ēkā veikta pamatīga pārbūve. Ēkā atradies Seces padomju saimniecības kantoris, vēlāk arī Seces izpildkomiteja, bet pēc Latvijas Republikas atjaunošanas Seces pagastnams.
 
Pieminekļi un piemiņas plāksnes:
 
            Baznīcas kapos ir piemineklis dzejniekam Fridriham Mālberģim, Seces baznīcas ķesterim, ķesterskolas un Altenes skolas skolotājam. Mālbergs dzimis Dundagas Antēs 1824 gadā 1.janvārī. dzīvojis un strādājis Secē no 1856. gada. Miris 1907. gada 3. martā. Pieminekli licis pagasts 1925 gadā 4. janvārī par godu Fridriha Mālberģa 100 dzimšanas dienai.
 
            Piemineklis Stalānu kapsētā atklāts 1926. gada 16. jūlijā. Tas veltīts Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīriem, kuri krituši kaujās ar bermontiešiem 19919. gada 3. novembrī. Granīta pieminekli veidojis A.Birzenieks. piemineklis cietis otrajā pasaules karā, bet atjaunots 2002. gadā uz Lāčplēša dienu. Pieminekļa priekšpusē ir melna plāksne ar kritušo vārdiem:
            Augstmanis Teodors.
            Grunte Oto.
            Auziņš Andrejs.
            Liepiņš Arvīds.
            Cimmermanis Zammuels.
            Rozentāls Kristaps.
            Lācis Aleksanders.
            Kalniņš Fricis.
            Neimanis Jānis.
            Nezināms.
 
            Piemiņas marmora plāksne Seces baznīcā ar 30 iegravētiem Seces draudzes dēlu vārdiem, kuri krituši pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās:
            Avotiņš Mārtiņš.
            Barisons Pēteris.
            Blumbergs Alberts
            Blumbergs Jānis.
            Celms Kārlis.
            Celms Pauls.
            Elksnis Kārlis.
            Kalniņš Kārlis.
            Kauliņš Ernests.
            Krastiņš Bernhards.
            Lasmanis Voldemārs.
            Lasums Pēteris.
            Lazdiņš Pēteris.
            Lazdiņš Roberts.
            Mazors Jānis.
            Nokalns Jānis.
            Ozols Eduards.
            Ozols Visvaldis.
            Rēķis Jānis.
            Rikmanis Kārlis.
            Rudzītis Pēteris.
            Saulītis Jānis.
            Sepsis Jānis.
            Sīlis Kārlis.
            Slīpe Jānis.
            Spure Bernhards.
            Upītis Roberts.
            Vītols Kārlis.
            Ziemelis Mārtiņš.
            Zvaigzne Pēteris.
 
            Piemiņas akmens komunistiskā terora upuriem atrodas Seces centrā, pretī Seces pamatskolas ēkai, kas 1936 gadā celta kā pagastnams un kā pagastnams kalpojusi līdz 1950. gadam. Tur 1949. gada 25. martā tika sadzīti un aizvesti uz Sibīriju 105 Seces iedzīvotāji. Piemiņas akmens atklāts 2004. gada 20. augustā. Piemiņas akmeni veidojis akmeņkalis Modris Stiliņš, finansējuši Seces pagasts un ASV dzīvojošais, triju zvaigžņu ordeņa virsnieks Arturs Pormalis. 2005. gadā piemiņas akmens papildināts ar tā sirdi – akmeni asaru kausa veidā, kurā mazpulcēni atnesuši pa saujai zemes no izsūtīto seciešu sētām.
 
Ievērojami cilvēki.
 
Heinrihs Fridrihs Ludvigs Heselbergs (04.01.1792 – 02.08.1848) – baltvācu mācītājs, valodnieks, rakstnieks. Dzimis Ventspilī, inspektora ģimenē. Studējis teoloģiju Tērbatā, Heidelbergā un Jēnā. Strādā par mācītāju un mājskolotāju Sakaslejā (1823 – 1826), Dalbē (1826 – 1844) un Secē (1844 – 1848). Kurzemes konsistorijas asesors (1842 – 1848). Viņa mūžs beidzās diezgan traģiski. Abi ar dēlu Kārli, teoloģijas maģistru devās apciemot pie Krimuldas mācītāja Sēberga izdoto meitu. Braucot cauri Jēkabpilij (Jākbmiestam), kur toreiz plosījās holera, abi bija aplipuši. Aizbraukuši Krimuldā, otrā dienā abi nomira, tēvs no rīta, bet dēls vakarā.
„Mīlestības dāvana jaunekļiem” (1834)
„Latviešu valodas mācība”(1841) – gramatikas grāmata domāta vāciešiem latviešu valodas apguvei
„Pērļu rota” (1842)
„Sprediķu grāmata uz visām svētām dienām pa visu gadu” (1844)
 
Frīdrihs Mālberģis (01.01.1824 – 03.03.1907) – dzejnieks, skolotājs, Seces baznīcas ķesteris. Dzimis Dundagas „Antēs” saimnieka ģimenē. 1840 – 1844 gadam mācījies Irlavas skolotāju seminārā. 1844 – 1850 skolotājs Dundagas Kubeles skolā pie dziesminieka un rakstnieka Ernesta Dinsberģa. Te Mālberģis mācījis arī Krišjāni Baronu. 1850. gadā pāriet uz Rīgu un ir viens no pirmajiem Latviešu biedrības dibināšanas iniciatoriem. 1851 – 1956 skolotājs Lindē – Birzgalē, bet no 1956. gada līdz 1887. gadam strādā Secē par skolotāju un līdz 1880. gadam ir arī baznīcas ķesteris. Mūža pēdējos gadus pavadījis pie radiem „Liel – Nagaišos” un „Vec – Skultēs”. Pirmie viņa darbi tiek iespiesti ”Latviešu Avīzēs” – 1845 gadā.
1869. g. – dzejojums „Staburags un Liesma jeb veci un jauni laiki”
1880.g. – izdots dzeju krājums „Dzejas skaņas”
1885. g. – stāsts „Platā ēna”
1886.g. – poēma „Sēris un Nāra”
1892. g. – izdots dziesmu krājums „Bēru dziesmas visādām vajadzībām sētā un kapsētā”
Uzrakstījis arī „Garlība Merķeļa mūža strauts” kurš tika publicēts tikai – 1934 gadā žurnālā „Burtnieks”.
 
Jānis Akurāters (13.01.1876 – 25.07.1937) – latviešu rakstnieks, dzejnieks. Dzimis Dignājas pag. „Jaunzemjos” mežsarga ģimenē. Kādu laiku dzīvojis Secē sievas Marijas Dišleres vecāku mājā „Birzenieki” . Dzīvodams Secē sarakstījis dzejoļu krājumu „Sirds varā” un stāstu grāmatu „Puķes ziemeļos”. Mājas sagrautas otrajā pasaules kara laikā.
 
Marģeris Tanks (09.09.1895 - ?) – Dzejnieks, īstajā vārdā Mārtiņš Avots. Dzimis Seces pagasta „Piņķos”. Mācījies Seces pagastskolā, vēlāk Altenes pagastskolā. Pēc tam arī Jaunjelgavas tirdzniecības skolā. Pirmā pasaules kara laikā dienējis armijā. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis dažādus darbus, arī par bibliotekāru un žurnālistu. Darbi publicēti krājumos „Kad rītdienu taisa”(1924), „Pārcilvēks un pamatšķira”, kā arī žurnālos „Domas”, „Virziens” u.c.
 
Brāļi Alfrēds (14.11.1908 – 03.02.1945) un Vilis (24.07.1910 – 05.02.2000) Kvālis. Dzejnieki. Dzimuši Seces pagasta „Baložos”. Puikas audzinājuši vecvecāki Jēkabs un Ieva Kvāli, jo kara laikā tēvs Roberts aizgājis uz Krieviju, bet māte Marta 1919. gadā traģiski gājusi bojā.
            Alfrēds beidzis Seces pagastskolu, Talsiņas lauksaimniecības skolu un Kara lidotāju skolas motoristu nodaļu Aviācijas pulka štābā Rīgā. Jaunībā arī vācis folkloru. Darbojies biedrībā „Zaļā vārna”. No 1944. gada laikraksta „Daugavas vanagi” redaktors. Dzejoļi lielākoties publicēti periodikā. 1936. gadā iznācis krājums Saules ceļos”. Otru dzejas krājumu „Ābeles kokle” 1943. gadā aizliegusi vācu cenzūra. Gājis bojā Berlīnē bombardēšanas laikā.
            Vilis galvenokārt publicējies trīsdesmitajos gados periodikā, arī ar pseidonīmu Artis. 1936. gadā kārto dzejoļu grāmatu „Dienu gājumi” un rakstu krājumu par mazpulkiem „Zeme”( Jēkabpils vēstnesis 1936. gada 18. jūnijs – 2 lapa). Rakstījis dzejoļus, stāstus tēlojumus.
     
Alma Ancelāne(23.03.1910 – 26.09.1991) – folkloriste. Dzimusi Seces pag. „Caunēs” zemnieku ģimenē. 1928. gadā beigusi Jelgavas 2. valsts ģimnāziju. 1940. gadā beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes, Baltu filoloģijas nodaļu. Pēc tam strādā par arhivāri Latviešu folkloras krātuvē (1941 – 1945), zinātniskā līdzstrādniece LVU Folkloras institūtā (1945 – 1946), ZA Etnogrāfijas un folkloras institūtā (1951 – 1955), ZA Valodas un literatūras institūts (1956 – 1986). Pētījusi galvenokārt latviešu tautas mīklas un teikas. Izveidojusi latviešu teiku katalogu.
Rakstījusi ievadus un sastādījusi izlases:
            1954. g. – Latviešu tautas mīklas.
            1961. g. – Latviešu tautas teikas
            1969.g. – Mīklas
            1975. g. – Sen to Rīgu daudzināja
            1988.g., 1990g. – Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas.
            1991.g. – Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas.
Līdzsastādītāja izlasēm:
            1955. g., 1957.g. – Latviešu tautasdziesmas 1. un 3. sēj.
            1956. g. - Latviešu tautas pasakas
            1967.g. – Nāc, nākdama vasariņa
Līdzautore:
            1958.g. – Folkloras vācēja rokasgrāmata
 
Rūdolfs Bērziņš (9.10.1911 – 12.09.1999) – gleznotājs. Dzimis „Kalna Čočos” kalēja ģimenē. Tēvs bijis visas apkārtnes atzīts kalējs un labs sava amata pratējs. Bērnība pavadīta ļoti tuvu gleznainajiem Daugavas krastiem. 1930. gadā iestājas Latvijas mākslas akadēmijā, kur viens no viņa skolotājiem ir Vilhelms Purvītis. Akadēmijā mācās līdz 1942. gadam. 1936. gadā piedalās Kultūras fonda rīkotajās izstādēs ar savām Daugavas ainavām. Piedalījies arī Padomju Latvijas mākslas izstādē Rīgā, Zemgales mākslinieku rīkotajās izstādēs, republikāniskā izstādē „Purvītis un viņa skola”. Kara laikā tiek iesaukts leģionā. Pēc kara nonāk karagūstekņu nometnē Polijā. Strādā Tulas ogļraktuvēs. Atgriežoties Latvijā iekārtojas darbā par str;adnieku un butaforu Muzikālās komēdijas teātrī, vēlāk par dekoratoru Krievu drāmas teātrī.
 
Vilis Pāvils (09.05.1915 – 1992) – kordiriģents, skolotājs, kultūras darbinieks, vijolnieks, režisors. Dzimis Seces muižā rentnieka ģimenē. No sešu bērnu kuplās ģimenes tik raženu gadu skaitu nodzīvoja tikai Vilis. Dzīves gaitas bijušas raibas un daudzveidīgas. Mācījies Seces pamatskolā, pēc tam Jaunjelgavas komercskolā – grāmatvedību, mašīnrakstīšanu vācu un angļu valodu. 1947. gadā apprecējās ar Dzidru Čaksti (ilggadīgu kultūras nama vadītāju). No 1950. gada vada un diriģē korus Secē, Jaunjelgavā, dziedājis Jēkabpils skolotāju korī. Viņa vadītais Seces koris līdz 1985. gadam piedalījies visos Dziesmu svētkos Rīgā , kā arī rajona dziesmu svētkos.
Viens no pēdējiem, kas prata runāt Seces izloksnē.
 
Jānis Rozenbergs (09.01.1927 – 2003) – valodnieks, LVU docents. Dzimis Sunākstē „Lapsu” mājās, bet par savām īstajām mājām sauc Seces pagasta „Auslapus”. Mācījies Seces pamatskolā. Studējis LU Filoloģijas fakultātē. No 1956. gada zinātņu kandidāts, no 1958. gada LU Filoloģijas fakultātes docents. Filoloģijas zinātņu doktora grādu ieguvis 1990. gadā Viļņā, jo Rīgā tādu speciālistu nebija. Monogrāfijas par Latviešu valodas stilistiku: „Leksikostiliostika” (1976), „Morfostilistika”(1983). 1986. gadā saņēmis Jāņa Endzelīna prēmiju.
 
Rakstnieki Māra Svīre (1936) un Vladimirs Kaijaks (1930) dzīvo Seces pagasta „Staburagos”
 
Humorists Guntis Gailītis (1940) dzīvo Seces pag. „Zemgaļos” . Viņa darbus un īsu biogrāfiju var izlasīt arī interneta lapā: http://guntisgailitis.no.lv
 
 
Materiāli no grāmatas:
                        Sece: Sēļu zeme Daugavas ielokā. – Seces pagasta padome, 2008.
                        Latviešu rakstniecība biogrāfijās – Rīga: Zinātne, 2003